“Ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša.” (Mateja 6,22) Lūkasa evaņģelijā šai domai vēl ir papildinājums: “Ja nu visa tava miesa ir gaiša bez kāda tumša kaktiņa, tad viņa būs tik gaiša, it kā zibens spilgtums tevi apspīdētu.” (11,36) Atļaujos sniegt savu tulkojuma variantu, par ko jau izteicos rakstā “Acs kā gaisma.
Varam jautāt, kā šis „miesas spīdeklis” attiecas uz cilvēka ārējo izskatu? Vārds ‘miesa’ ir oriģināltekstā ir σῶμα – tātad ķermenis. Par tā izskatu rūpējas ikviens cilvēks, kas nedzīvo alā vai mežā viens pats, bet gan citu cilvēku sabiedrībā. Pirms iet no dzīvokļa, paskatās spogulī. Par izskatu katrs pats ir atbildīgs. Tā domā arī Jēzus, jo lasām: „Tad nu pielūko, ka gaisma, kas tevī ir, nekļūst par tumsu!” (Lūka 11,35) Liekas, ka šo sakarību izmērus mēs diez’ vai esam aptvēruši.
Acu ārējais izskats, īstenībā gan tikai to ietvars – skropstas un plakstiņi – tiek kopti ar rūpību un izsmalcinātiem kosmētikas līdzekļiem. Acs zīlīti un īrisa krāsu gan nevar mainīt. Un tieši caur šo optisko iekārtojumu ved gaismas ceļš. Vēl svarīgāks aspekts ir garīgās optikas iekārtojums, kas pretēji fiziskajām dotībām ir cilvēka paša dvēseles ziņā. Pielūko, ka gaisma.. kāda tu redzi savu apkārtni, cilvēkus, svešos un piederīgos – ka tu uz tiem neraugies caur potenciālā ļaunuma aizplīvuroto dvēseles logu! Mani novērojumi liek man atzīt, ka cilvēki, kas visur kā prioritāti vispirms saredz ļauno, negatīvo – zaudē ne tikai acu, bet gan visa ķermeņa daiļumu. Tur nelīdz nekāda kosmētika. Bet sekojot Filipiešu vēstulē rakstītajam padomam ikviens var uzlabot ne tikai savu labsajūtu, bet arī ārējo izskatu: „Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisna, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms – par to domājiet!” (4,8)
Ar šeit rakstīto temats nav pabeigts. Tas ir tikai mēģinājums atrast visaptverošās kosmētikas sakarības.