Grāmatas apskats

Grāmata Absolūtais liecinieks un viņa draugi tika iazdota 2013. gada decembrī izdevniecībā Drukātava, un kļuva iegādājama caur elektronisko pastu (e-mail). Adrese: info@drukatava.lv

Kopš dažiem gadiem ir sācies digitālās grāmatniecības laikmets. Tas ir radījis tik pat lielu pāvērsienu informācijas izplatīšanā, kā savā laikā Johans Gūtenbergs, izgudrodams atkārtoti saliekamās rakstu zīmes. Ja Gūtenberga laikā izdotās grāmatas bija tik dārgas, ka tikai retais tās varēja iegādāties, tad tagad – digitālās iespiedtehnikas laikmetā – tās ir iegūstāmas par zemāko cenu.

Kāda literāra darba izplatībai tagad ir tikai viens šķērslis – nezināšana, ka tāds ir radies. Pat ja izdevniecība veltī pūles reklāmai, tīmekļa tirguslaukums ir tik liels un nepārskatāms, ka sameklēt derīgo izdodas tikai ar lielu ievingrināšanos.

Kā redzu notikušo

Pirms pievērsos šai lapai, aplūkoju tīmeklī vakardienas balsojuma rezultātus. Pats, atrazdamies Vācijā, balsoju pasta ceļā: nosūtīju pasi LR Vēstniecībai Berlīnē, trešā dienā saņēmu to atpakaļ līdz ar balsošanas zīmi, ko sūtīju uz vēstniecību – bija ļoti labi šī darīšana izkārtota. Prieks man īpaši par latviešiem Dublinā, kas tik kuplā skaitā bija devušies uz balsošanu, ka bijis jāgaida rindā vairāk par 3 stundām. Tā ir skaidra zīme, ka šie cilvēki Latviju nav aizmirsuši – viņi tikai ārzemēs strādā, nav emigrējuši – un jūtas atbildīgi par savas zemes labklājību.
Protams, šāda referenduma ierosinājums bija ļaunas dziņas vadīta provokācija. Kurš bija tās motors? – Kāds svešinieks, kuram nav dārga nekāda tēvu zeme. Ir jau nožēlojami, ka cilvēks iekrīt tādā lomā, bet to nav daudz – viņi tikai reizēm saceļ milzu troksni. Tas pāriet, viļņošana rimstas. Pēc 1. Pasaules kara daži vācu monarhisti arī nevarēja samierināties ar zaudēto lomu Livonijā (= Latvijā un Igaunijā), un vēl labu laiku publicēja savas vēlmes, atgūt dzīves telpu Livonijas ordeņa izpratnē. Nomierinājās ar laiku šīs balsis, apklusa, varbūt nomira. Tāpat būs arī jāpiedzīvo Krievu impērijas sapņotājiem atmošanās.
Krievu tautas gan man žēl – kā tā ir visu laiku apspiesta, verdzināta un deldēta – pa daļai no savējiem, pa daļai no svešiem ļaunuma perēkļiem (Markss un Engelss jau nebija krievi, tikai iljičam Uljanovam bija noderīgi šie tumšie pravieši). Bet es loloju cerību, ka Dievs dos krievu tautai īstu atdzimšanas un atjaunošanās laiku – tautai, ne tās kaklakungiem.
Pēc tās dienas, kad Ļeņina līķis būs sadedzināts, mauzolejs nojaukts, apstāsies elku pielūgšana, ausīs gaisma. Tad radīsies kalpotāji sabiedrības labumam un likvidēs korupciju kā peļņas un iedzīvošanās metodi. Kad Krievijā būs radusies īsta demokrātija un izveidosies taisnīga un atklāta tiesību sistēma, tad tā zeme zels un plauks – kļūs bagātāka par Ķinu un Ameriku. Un kad Krievija būs atdzimusi, kad labklājība tur sāksies, tad šeit neapmierinātos „krievvalodīgos” neviens turēdams nenoturēs – viņi plūdīs uz austrumiem paši no sevis. Jo viņu dzīves dziņa ir pelnīt bez darba: „ubi bene, ibi patria”. Novēlēsim Krievijai taisnības atdzimšanu un īstu brīvību tās tautai. Tas nāks par labu arī Latvijai. Tad mums būs pirmo reizi vēsturē labs austrumu kaimiņš.
Vakardienas referenduma galvenais ieguvums ir zīme latviešiem pašiem priekš sevis – mēs esam spējīgi dzīvot, jo spējam domāt un ticēt Dieva taisnīgumam. Vajadzības gadījumā spējam rīkoties. To apliecināja balsotāji par latviešu valodas neaizstājamo vietu tieši Latvijā.

Acs un kosmētika

“Ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša.” (Mateja 6,22) Lūkasa evaņģelijā šai domai vēl ir papildinājums: “Ja nu visa tava miesa ir gaiša bez kāda tumša kaktiņa, tad viņa būs tik gaiša, it kā zibens spilgtums tevi apspīdētu.” (11,36) Atļaujos sniegt savu tulkojuma variantu, par ko jau izteicos rakstā “Acs kā gaisma.

Varam jautāt, kā šis „miesas spīdeklis” attiecas uz cilvēka ārējo izskatu? Vārds ‘miesa’ ir oriģināltekstā ir  σῶμα – tātad ķermenis. Par tā izskatu rūpējas ikviens cilvēks, kas nedzīvo alā vai mežā viens pats, bet gan citu cilvēku sabiedrībā. Pirms iet no dzīvokļa, paskatās spogulī. Par izskatu katrs pats ir atbildīgs. Tā domā arī Jēzus, jo lasām: „Tad nu pielūko, ka gaisma, kas tevī ir, nekļūst par tumsu!” (Lūka 11,35) Liekas, ka šo sakarību izmērus mēs diez’ vai esam aptvēruši.

Acu ārējais izskats, īstenībā gan tikai to ietvars – skropstas un plakstiņi – tiek kopti ar rūpību un izsmalcinātiem kosmētikas līdzekļiem. Acs zīlīti un īrisa krāsu gan nevar mainīt. Un tieši caur šo optisko iekārtojumu ved gaismas ceļš. Vēl svarīgāks aspekts ir garīgās optikas iekārtojums, kas pretēji fiziskajām dotībām ir cilvēka paša dvēseles ziņā. Pielūko, ka gaisma.. kāda tu redzi savu apkārtni, cilvēkus, svešos un piederīgos – ka tu uz tiem neraugies caur potenciālā ļaunuma aizplīvuroto dvēseles logu! Mani novērojumi liek man atzīt, ka cilvēki, kas visur kā prioritāti vispirms saredz ļauno, negatīvo – zaudē ne tikai acu, bet gan visa ķermeņa daiļumu. Tur nelīdz nekāda kosmētika. Bet sekojot Filipiešu vēstulē rakstītajam padomam ikviens var uzlabot ne tikai savu labsajūtu, bet arī ārējo izskatu: „Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisna, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms – par to domājiet!” (4,8)

Ar šeit rakstīto temats nav pabeigts. Tas ir tikai mēģinājums atrast visaptverošās kosmētikas sakarības.

Redzēsi vairāk

Ka acs ir cilvēka gaismeklis – šī atziņa mums vēl jāiepazīst tuvāk. Ir taču tā, ka gandrīz visi priekšstati saistās ar vizualitāti. Vienīgi melodijas var iztikt bez skatāmās dimensijas – pat simfoniska orķestra spēle dvēselē skan bez orķestra redzēšanas, skan suverēni. Tiklīdz domājam par kādu cilvēku vai grupu, vizuālais elements – sava veida redzēšana – to pavada.

Cilvēkam ir lodziņa izvēle, pa kādu skatīties uz attiecīgo objektu vai personu – pa dzidri bezkrāsaino, pa zaļo, pa rozā, pa nedaudz aizplīvuroto, vai pa tumšo lodziņu, kas ar kvēpiem melns (pa tādu var saulē skatīties kad vērojams ir kādreiz saules aptumsums). Radīti mēs esam tādi, kas paši izvēlas pa kuru logu skatīsies uz pasauli. Tas izriet no Jēzus teiktā, ko Lūka evaņģēlijs apliecina tā: „Tad nu pielūko, ka gaisma, kas tev ir, nekļūst par tumsu.” Domājot par dzīvi un cilvēkiem nav obligāti jāskatās pa aizplīvurotu logu. Kas pie tādas skatīšanās pieradis, redz tikai daļu no īstenības. Sevišķi sāpīgi tas izpaužas pie kļūdu, maldu un grēku ieraudzīšanas pie citiem. Ka visi mēs šad un tad kļūdas izdarām, tas ir fakts, ko neviens neapstrīdēs. Bet vai mēs redzam kāpēc tā ieraudzītā kļūda vai maldīgais risinājums notiek? Kāpēc cilvēks ir tāds, kā viņš izpaužas? – Mēs daudz ko nezinām, nevaram zināt.

Ja skatītos pa dzidri skaidro lodziņu uz savu apkārtni, ieraudzītu vairāk. Ieraudzītu labo, kas atrodams visapkārt. Labo redzēt ir daudz lielāks ieguvums (un bauda), nekā redzēt slikto, jo dienas gaitā skatīto un domāto priekšstatu  summa pilda dvēseli. Viss labais ir Dieva labestības atstarojums, kas notiek pasaulē, un skaidrais lodziņš ir vēlēšanās to redzēt. To izvēloties notiek dzīvošana patiesībā, kā liecināts Jāņa 2. un 3. vēstulē.