Grāmatas apskats

Grāmata Absolūtais liecinieks un viņa draugi tika iazdota 2013. gada decembrī izdevniecībā Drukātava, un kļuva iegādājama caur elektronisko pastu (e-mail). Adrese: info@drukatava.lv

Kopš dažiem gadiem ir sācies digitālās grāmatniecības laikmets. Tas ir radījis tik pat lielu pāvērsienu informācijas izplatīšanā, kā savā laikā Johans Gūtenbergs, izgudrodams atkārtoti saliekamās rakstu zīmes. Ja Gūtenberga laikā izdotās grāmatas bija tik dārgas, ka tikai retais tās varēja iegādāties, tad tagad – digitālās iespiedtehnikas laikmetā – tās ir iegūstāmas par zemāko cenu.

Kāda literāra darba izplatībai tagad ir tikai viens šķērslis – nezināšana, ka tāds ir radies. Pat ja izdevniecība veltī pūles reklāmai, tīmekļa tirguslaukums ir tik liels un nepārskatāms, ka sameklēt derīgo izdodas tikai ar lielu ievingrināšanos.

Advertisements

Kā redzu notikušo

Pirms pievērsos šai lapai, aplūkoju tīmeklī vakardienas balsojuma rezultātus. Pats, atrazdamies Vācijā, balsoju pasta ceļā: nosūtīju pasi LR Vēstniecībai Berlīnē, trešā dienā saņēmu to atpakaļ līdz ar balsošanas zīmi, ko sūtīju uz vēstniecību – bija ļoti labi šī darīšana izkārtota. Prieks man īpaši par latviešiem Dublinā, kas tik kuplā skaitā bija devušies uz balsošanu, ka bijis jāgaida rindā vairāk par 3 stundām. Tā ir skaidra zīme, ka šie cilvēki Latviju nav aizmirsuši – viņi tikai ārzemēs strādā, nav emigrējuši – un jūtas atbildīgi par savas zemes labklājību.
Protams, šāda referenduma ierosinājums bija ļaunas dziņas vadīta provokācija. Kurš bija tās motors? – Kāds svešinieks, kuram nav dārga nekāda tēvu zeme. Ir jau nožēlojami, ka cilvēks iekrīt tādā lomā, bet to nav daudz – viņi tikai reizēm saceļ milzu troksni. Tas pāriet, viļņošana rimstas. Pēc 1. Pasaules kara daži vācu monarhisti arī nevarēja samierināties ar zaudēto lomu Livonijā (= Latvijā un Igaunijā), un vēl labu laiku publicēja savas vēlmes, atgūt dzīves telpu Livonijas ordeņa izpratnē. Nomierinājās ar laiku šīs balsis, apklusa, varbūt nomira. Tāpat būs arī jāpiedzīvo Krievu impērijas sapņotājiem atmošanās.
Krievu tautas gan man žēl – kā tā ir visu laiku apspiesta, verdzināta un deldēta – pa daļai no savējiem, pa daļai no svešiem ļaunuma perēkļiem (Markss un Engelss jau nebija krievi, tikai iljičam Uljanovam bija noderīgi šie tumšie pravieši). Bet es loloju cerību, ka Dievs dos krievu tautai īstu atdzimšanas un atjaunošanās laiku – tautai, ne tās kaklakungiem.
Pēc tās dienas, kad Ļeņina līķis būs sadedzināts, mauzolejs nojaukts, apstāsies elku pielūgšana, ausīs gaisma. Tad radīsies kalpotāji sabiedrības labumam un likvidēs korupciju kā peļņas un iedzīvošanās metodi. Kad Krievijā būs radusies īsta demokrātija un izveidosies taisnīga un atklāta tiesību sistēma, tad tā zeme zels un plauks – kļūs bagātāka par Ķinu un Ameriku. Un kad Krievija būs atdzimusi, kad labklājība tur sāksies, tad šeit neapmierinātos „krievvalodīgos” neviens turēdams nenoturēs – viņi plūdīs uz austrumiem paši no sevis. Jo viņu dzīves dziņa ir pelnīt bez darba: „ubi bene, ibi patria”. Novēlēsim Krievijai taisnības atdzimšanu un īstu brīvību tās tautai. Tas nāks par labu arī Latvijai. Tad mums būs pirmo reizi vēsturē labs austrumu kaimiņš.
Vakardienas referenduma galvenais ieguvums ir zīme latviešiem pašiem priekš sevis – mēs esam spējīgi dzīvot, jo spējam domāt un ticēt Dieva taisnīgumam. Vajadzības gadījumā spējam rīkoties. To apliecināja balsotāji par latviešu valodas neaizstājamo vietu tieši Latvijā.

Acs un kosmētika

“Ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša.” (Mateja 6,22) Lūkasa evaņģelijā šai domai vēl ir papildinājums: “Ja nu visa tava miesa ir gaiša bez kāda tumša kaktiņa, tad viņa būs tik gaiša, it kā zibens spilgtums tevi apspīdētu.” (11,36) Atļaujos sniegt savu tulkojuma variantu, par ko jau izteicos rakstā “Acs kā gaisma.

Varam jautāt, kā šis „miesas spīdeklis” attiecas uz cilvēka ārējo izskatu? Vārds ‘miesa’ ir oriģināltekstā ir  σῶμα – tātad ķermenis. Par tā izskatu rūpējas ikviens cilvēks, kas nedzīvo alā vai mežā viens pats, bet gan citu cilvēku sabiedrībā. Pirms iet no dzīvokļa, paskatās spogulī. Par izskatu katrs pats ir atbildīgs. Tā domā arī Jēzus, jo lasām: „Tad nu pielūko, ka gaisma, kas tevī ir, nekļūst par tumsu!” (Lūka 11,35) Liekas, ka šo sakarību izmērus mēs diez’ vai esam aptvēruši.

Acu ārējais izskats, īstenībā gan tikai to ietvars – skropstas un plakstiņi – tiek kopti ar rūpību un izsmalcinātiem kosmētikas līdzekļiem. Acs zīlīti un īrisa krāsu gan nevar mainīt. Un tieši caur šo optisko iekārtojumu ved gaismas ceļš. Vēl svarīgāks aspekts ir garīgās optikas iekārtojums, kas pretēji fiziskajām dotībām ir cilvēka paša dvēseles ziņā. Pielūko, ka gaisma.. kāda tu redzi savu apkārtni, cilvēkus, svešos un piederīgos – ka tu uz tiem neraugies caur potenciālā ļaunuma aizplīvuroto dvēseles logu! Mani novērojumi liek man atzīt, ka cilvēki, kas visur kā prioritāti vispirms saredz ļauno, negatīvo – zaudē ne tikai acu, bet gan visa ķermeņa daiļumu. Tur nelīdz nekāda kosmētika. Bet sekojot Filipiešu vēstulē rakstītajam padomam ikviens var uzlabot ne tikai savu labsajūtu, bet arī ārējo izskatu: „Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisna, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms – par to domājiet!” (4,8)

Ar šeit rakstīto temats nav pabeigts. Tas ir tikai mēģinājums atrast visaptverošās kosmētikas sakarības.

Redzēsi vairāk

Ka acs ir cilvēka gaismeklis – šī atziņa mums vēl jāiepazīst tuvāk. Ir taču tā, ka gandrīz visi priekšstati saistās ar vizualitāti. Vienīgi melodijas var iztikt bez skatāmās dimensijas – pat simfoniska orķestra spēle dvēselē skan bez orķestra redzēšanas, skan suverēni. Tiklīdz domājam par kādu cilvēku vai grupu, vizuālais elements – sava veida redzēšana – to pavada.

Cilvēkam ir lodziņa izvēle, pa kādu skatīties uz attiecīgo objektu vai personu – pa dzidri bezkrāsaino, pa zaļo, pa rozā, pa nedaudz aizplīvuroto, vai pa tumšo lodziņu, kas ar kvēpiem melns (pa tādu var saulē skatīties kad vērojams ir kādreiz saules aptumsums). Radīti mēs esam tādi, kas paši izvēlas pa kuru logu skatīsies uz pasauli. Tas izriet no Jēzus teiktā, ko Lūka evaņģēlijs apliecina tā: „Tad nu pielūko, ka gaisma, kas tev ir, nekļūst par tumsu.” Domājot par dzīvi un cilvēkiem nav obligāti jāskatās pa aizplīvurotu logu. Kas pie tādas skatīšanās pieradis, redz tikai daļu no īstenības. Sevišķi sāpīgi tas izpaužas pie kļūdu, maldu un grēku ieraudzīšanas pie citiem. Ka visi mēs šad un tad kļūdas izdarām, tas ir fakts, ko neviens neapstrīdēs. Bet vai mēs redzam kāpēc tā ieraudzītā kļūda vai maldīgais risinājums notiek? Kāpēc cilvēks ir tāds, kā viņš izpaužas? – Mēs daudz ko nezinām, nevaram zināt.

Ja skatītos pa dzidri skaidro lodziņu uz savu apkārtni, ieraudzītu vairāk. Ieraudzītu labo, kas atrodams visapkārt. Labo redzēt ir daudz lielāks ieguvums (un bauda), nekā redzēt slikto, jo dienas gaitā skatīto un domāto priekšstatu  summa pilda dvēseli. Viss labais ir Dieva labestības atstarojums, kas notiek pasaulē, un skaidrais lodziņš ir vēlēšanās to redzēt. To izvēloties notiek dzīvošana patiesībā, kā liecināts Jāņa 2. un 3. vēstulē.

Acs kā gaisma

Acs kā gaisma

Jāvingrinās dzīvot strauji mainīgā pasaulē. „Nejautā, kā tas nāk, ka senie laiki ir bijuši labāki nekā tagadējie; tas nebūtu gudrs jautājums” – tā raksta Salamans mācītājs jau pirms vairāk kā tūkstoš gadiem (7,10). Ir skaidrs, ka visos laikmetos dzīvei ir bijusi saules puse un ēnas puse. Jauninājumi gan ir lēnāk nākuši nekā tagad. Atrast tagad labāko, jābūt diezgan modram, citādi vilciens aizies un tu paliksi uz perona.
Tīmeklis nu reiz ir radīts un ar to būs jāsadzīvo – patīk vai ne. Mani šis radītais fakts ir reizēm kaitinājis. Vai nav traki: viss, ko esi teicis, piemēram, Saeimas juridiskās komisijas sēdē (ja debates klausījušies žurnālisti) nonāk kādā avīzē un no turienes tīmeklī. Visa pasaule to var uzsaukt un lasīt.. Vai nav traki? Ir zināma parādība, ka žurnālistam var nerūpēt objektivitāte, var nerūpēt tava labā slava, tieši otrādi – dažam žurnālistam vajadzīgi tikai izvilkumi no tevis teiktā, kas, pasniegti kā saldais ēdiens, apvelk tev tērpu, kas nav pievilcīgs – tu kļūsti nejauks..
Mierinājums meklējams ne tīmekļa sistēmā, bet gan pašam sevī, savā acu gaismā. Tā ir ārkārtīgi interesanta un maz iztirzāta parādība, ka cilvēka apvārsni veido viņa paša redzes prizma. (Mūsu domāšana saistās ar dažādu krāsu un formu vizuāliem priekšstatiem.)
Lasīsim Lūkas evaņģēlija 11. nodaļā sniegto mācības gabalu. Jēzus sniedz šādu konstatējumu: Miesas spīdeklis ir acs. Ja tava acs ir laba, tad arī visa tava miesa ir gaiša, bet, ja acs ir samaitāta, tad visa tava miesa ir tumša. Tad nu pielūko, ka gaisma, kas tevī ir, nekļūst par tumsu. Ja nu visa tava miesa ir gaiša bez kāda tumša kaktiņa, tad viņa būs tik gaiša, it kā svece ar savu gaismu tevi apspīdētu. (L.ev.11,34-36)
Jāpiezīmē, ka latviešu tulkojumos diez kāpēc ir izlaists salīdzinājums ar zibens spīdumu (pašās 36.panta beigās). Grieķu tekstā ὡς ὅταν ὁ λύχνος τῇ ἀστραπῇ φωτίζῃ σε, ko vācu valodā Cīrihes Bībele tulko tā: „wie wenn das Licht dich mit einem Blitz durchleuchtete.” Latviešiem zibens vietā ielikta svece. Ir jau tomēr starpība – svece vai zibens spilgtais spožums..
Taču centrālais priekšstats šinī tekstā ir acs kā gaismas kanāls, ko var koriģēt, ja nav kārtībā – ja acs nedod gaismu, bet gan vieš tumsu. Izrādās, ka šī funkcija ir atkarīga no cilvēka garīgā skatījuma mehānisma – kā viņš to ir noregulējis. Nomoda stāvoklī cilvēks nemitīgi piedzīvo sastapšanos ar iespaidiem gan no ārpuses, gan no savas atmiņu krātuves. Kamēr acis vaļā, ikvienu priekšmetu varam redzēt ar labestību – kā pozitīvu faktu (dotumu), bet dažreiz arī ar nepatiku, pat ar naidu.. Tas ir garīgās optikas regulācijas jautājums.
Attiecinot šo teoriju uz sākumā pieminēto domu par tīmekļa lomu modernajā pasaulē, esmu nācis pie secinājuma, ka tam ir virkne pozitīvi izmantojamu iespēju.
Es tagad, piemēram, sludinu. Paužu savas ticības uzskatus, darot tos pieejamus ikvienam, kuram manu domu pasaule interesē. Reizē mana sludināšana nav uzbāzīga. Es tikai atraisu vārdus no sevis un palaižu tos ēterī kā putniņus. Kam patīk, var lasīt (ja lieto datoru un tīmekli). Tas pat ir labāk nekā runāt uz auditoriju no katedras, jo tur klausītājiem jādzird arī tas, kas viņiem var neinteresēt.
Tieši sludinātājiem, kuri domā, ka viņu atziņas derētu arī citiem, tīmeklis ir pavēris neaizsprostojama „dievnama telpu”, ko neviens „pareizāk ticīgais” nespēj aizslēgt. Ja sludinātājs nekāro gozēties lielas auditorijas smaidīgo klausītāju saulītē, bet ir priecīgs par dažiem laikabiedriem, kuriem ir radniecīga uztvere dzīves problēmu risināšanā, tad tieši tīmeklī ar tiem viņš var netraucēti sastapties. No evaņģēliju kopskata zinu, ka Jēzus bieži runāja gan uz lielu pulku klausītāju, bet līdzības par Dieva valstību tie tik un tā nesaprata; saviem mācekļiem viņš tās atvēra savrup pulciņā.
Tā nu esmu nācis pie atziņas, ka tīmekli var cienīt ar pateicību par tā eksistenci, kas man dod iespēju palikt saskarē ar garīgi tuviem draugiem. Rakstīšu memuārā tagad biežāk, kamēr nebūs zudusi spēja to darīt.

Tagad ir 2012. gada 6. februāris, priekšpusdiena,
atrodos Gimmersdorfā, Reinzemē.

Kandidāti

Uz kopīgo interešu taisnīgu saskaņošanu augstākajā varas līmenī atkal pieteiksies kandidēt pilsoņi, kuriem vajadzētu būt tādiem, kam rūp sabiedrības labklājība. Daļu no kandidātiem mēs jau nedaudz pazīstam, tomēr liela daļa vairākumam ir sveši. Tā kā man ir astoņi bērni un 28 mazbērni (tieši 14 mazdēli un 14 mazmeitas) – viņu nākotnes labā es vēlētos noskaidrot, par ko balsot. Svarīgākie jautājumi mums saistās nevis ar partiju programmām (tās visas būs vērtīgas), bet gan ar to kandidātu personībām, kuri ievēlēšanas gadījumā būs savas frakcijas darba vadītāji. Ar tiem ir nepieciešama vismaz elementāra iepazīšanās. Mēs priecāsimies par atklātību. Kā dzimtas patriarhs varu droši apgalvot, ka nevērtējam cilvēkus pēc viņu pagātnes grēkiem, bet gan pēc viņu attieksmes pret tiem šodien. Piemēram, Eduards Berklāvs bija īsti lielniecisks komunists, taču to patiesi nožēloja (uzrakstīja grāmatā savas dzīves vērtējumu), un ja viņš vēl dzīvotu un kandidētu uz Saeimu, par viņu mēs varētu balsot.

Pats septiņus gadus esmu kalpojis Saeimā un labi zinu, kas ir un kas nav iespējams atsevišķam deputātam. Zinu ka ir svarīgi, kas vada frakciju, cik demokrātiski viņš to dara, un kas vada attiecīgās frakcijas partiju? Lūdzam no šīm personībām atklātību par savu garīgo orientāciju! Ekonomiskie, ekoloģiskie un sociālie standarti ir gan arī svarīgi, bet tos spēj īstenot tikai godīgi un atklāti cilvēki, kuriem nekas nav slēpjams. Mūs interesē šādi personības principi:

1. Vai kandidāts apzinās neizbēgamu atbildību patiesā Dieva priekšā par saviem darbiem un nedarbiem, ar ko ikvienam nākas sastapties pēc pārejas no šīs saules uz viņsauli mūžībā? Tas nav jautājums par reliģisko piederību kādai institūcijai, bet gan par dzīves veidu, kas liecina par šāda līmeņa atbildību.

2. Vai gadījumā, ja kandidāts ir bijis LKP vai PSRS KP nomenklatūras loceklis, ir noticis izlīgums ar tiem, kuriem nācās ciest diskrimināciju dzīvokļa, darba un izglītības iegūšanā – kā režīmam neuzticamiem elementiem?

Mēs ticam, ka ir pagājis laiks, kad sabiedrību varēja maldināt ar spožām reklāmām, melīgiem apgalvojumiem un nelīdzsvarotiem solījumem.

Kopīgas intereses

Solīju, ka pastāstīšu, kāpēc šinī emuārā nebiju tik ilgi, ar ko visvairāk nodarbojos, un vai paredzams, ka nākotnē šinī emuārā šad tad izteikšu savas domas. Domu formulēšana man ir sen ierasta lieta, un ir sākrājies krietns daudzums dienasgrāmatu un piezīmju burtnīcu. Tur varu ieskatīties, ja gribu precīzi uzzināt kur pirms 30, 40 gadiem biju, kas notika, ko darīju. Emuārā – pat ja tas virknētos nezcik garš, tādu orientāciju būtu grūtāk sameklēt nekā uz papīra sakrātās lapās. Un tā kā emuāru pats vairs nepārlasu, vai kāds cits lasa – nevar zināt, tad iznākums ir tāds, ka nerodas pietiekama vēlēšanās šeit ar savām domām ierasties. (To teikdams, es atkārtojos.)

Aizvakar ieraudzīju „delfos” ziņu par jaunas partijas dibināšanu. Tas mani mudināja pateikt savu beidzamo vārdu par politiku.

1. Politika ir tikai tad „netīra lieta”, ja to mēģina savā labā izmantot ļauni, egoistiski un materiālisma pievilti cilvēk. Politikai ir dodams arī latviešu valodas vārds, tad kļūst skaidra tās nepieciešamība: Politika ir sabiedrības kopējo interešu līdzsvarota regulēšana. Tāpēc nav iespējams politiku principā noraidīt.
2. Modernajā pasaulē diktatoriem no jauna rasties nav vairs iespējams, jo sabiedrība nav vairs „iebāžama mucā un pa spundi barojama”. Visas vēl esošās diktatūras tuvojas beigām, un ar ieroču spēku tās vairs savu eksistenci uzturēt nevarēs.
3. Latvijas sabiedrībā vēl nav iespējams izveidot demokrātisku un reizē tiesiski taisnīgu valsti, jo cilvēkiem ir zudušas garīgās vērtības un savstarpējas uzticēšanās spēja. Uzticās sevi, citiem neuzticās. Tādā sabiedrībā nav iespējams iegūt varu (tas ir – vairākumu) tādai partijai, kuras vienojošais spēks ir garīgo vērtību prioritāte.
4. Latvijā ir daudz spējīgu un labas gribas cilvēku, kas varētu atbildīgi strādāt valsts labā, bet tie paliek romantiskā patriotisma sapņotāju lomā, jo nespēj orientēties demokratiskā politikas spēku realitātē. (Arī Valdis Zatlers ir viens no tiem.)
5. Demokrātiskas valsts varas veidošanai multi-kulturālā un multi-reliģiozā sabiedrībā, kuras rīcībā ir modernā informācijas tehnika, partiju sistēma ir absolūti nepieciešama. Bet partijas neaug tik ātri kā sēnes. Nopietnas, atbildīga un no vērtību augstākā standarta vienotu biedru partija var izaugt tikai gadu gaitā. Ir vajadzīgs laiks, atrast, pārliecināt par nepieciešamību un sapulcināt demokrātiskai politikai derīgus līdzstrādniekus. Vispiemērotākie ir tie, kuriem nav vajadzīga politika kā jauna nodarbošanās.
6. Kamēr nenotiks sabiedrības garīgā līmeņa atveseļošanās, bet turpinās vairoties savtīguma, melu un neuzticības metastāzes, tikmēr nevienai pozitīvi vērtējamai partijai nebūs vēlēšanās pietiekama atabalsta, lai tā gūtu absolūto vairākumu. Bez vairākuma vislabākās politiskās programmas nav īstenojamas.
7. Par ikvienas sabiedrības garīgo līmeni ir atbildīga tanī valdošā reliģija, pie kam arī ateisms izpaužas kā viens no ticības veidiem. Kristīgās reliģijas avoti spētu atdzīvināt arī mirstošu sabiedrību. Paliek jautājums par ceļa atjaunošanu uz šiem avotiem.