Kopīgas intereses

Solīju, ka pastāstīšu, kāpēc šinī emuārā nebiju tik ilgi, ar ko visvairāk nodarbojos, un vai paredzams, ka nākotnē šinī emuārā šad tad izteikšu savas domas. Domu formulēšana man ir sen ierasta lieta, un ir sākrājies krietns daudzums dienasgrāmatu un piezīmju burtnīcu. Tur varu ieskatīties, ja gribu precīzi uzzināt kur pirms 30, 40 gadiem biju, kas notika, ko darīju. Emuārā – pat ja tas virknētos nezcik garš, tādu orientāciju būtu grūtāk sameklēt nekā uz papīra sakrātās lapās. Un tā kā emuāru pats vairs nepārlasu, vai kāds cits lasa – nevar zināt, tad iznākums ir tāds, ka nerodas pietiekama vēlēšanās šeit ar savām domām ierasties. (To teikdams, es atkārtojos.)

Aizvakar ieraudzīju „delfos” ziņu par jaunas partijas dibināšanu. Tas mani mudināja pateikt savu beidzamo vārdu par politiku.

1. Politika ir tikai tad „netīra lieta”, ja to mēģina savā labā izmantot ļauni, egoistiski un materiālisma pievilti cilvēk. Politikai ir dodams arī latviešu valodas vārds, tad kļūst skaidra tās nepieciešamība: Politika ir sabiedrības kopējo interešu līdzsvarota regulēšana. Tāpēc nav iespējams politiku principā noraidīt.
2. Modernajā pasaulē diktatoriem no jauna rasties nav vairs iespējams, jo sabiedrība nav vairs „iebāžama mucā un pa spundi barojama”. Visas vēl esošās diktatūras tuvojas beigām, un ar ieroču spēku tās vairs savu eksistenci uzturēt nevarēs.
3. Latvijas sabiedrībā vēl nav iespējams izveidot demokrātisku un reizē tiesiski taisnīgu valsti, jo cilvēkiem ir zudušas garīgās vērtības un savstarpējas uzticēšanās spēja. Uzticās sevi, citiem neuzticās. Tādā sabiedrībā nav iespējams iegūt varu (tas ir – vairākumu) tādai partijai, kuras vienojošais spēks ir garīgo vērtību prioritāte.
4. Latvijā ir daudz spējīgu un labas gribas cilvēku, kas varētu atbildīgi strādāt valsts labā, bet tie paliek romantiskā patriotisma sapņotāju lomā, jo nespēj orientēties demokratiskā politikas spēku realitātē. (Arī Valdis Zatlers ir viens no tiem.)
5. Demokrātiskas valsts varas veidošanai multi-kulturālā un multi-reliģiozā sabiedrībā, kuras rīcībā ir modernā informācijas tehnika, partiju sistēma ir absolūti nepieciešama. Bet partijas neaug tik ātri kā sēnes. Nopietnas, atbildīga un no vērtību augstākā standarta vienotu biedru partija var izaugt tikai gadu gaitā. Ir vajadzīgs laiks, atrast, pārliecināt par nepieciešamību un sapulcināt demokrātiskai politikai derīgus līdzstrādniekus. Vispiemērotākie ir tie, kuriem nav vajadzīga politika kā jauna nodarbošanās.
6. Kamēr nenotiks sabiedrības garīgā līmeņa atveseļošanās, bet turpinās vairoties savtīguma, melu un neuzticības metastāzes, tikmēr nevienai pozitīvi vērtējamai partijai nebūs vēlēšanās pietiekama atabalsta, lai tā gūtu absolūto vairākumu. Bez vairākuma vislabākās politiskās programmas nav īstenojamas.
7. Par ikvienas sabiedrības garīgo līmeni ir atbildīga tanī valdošā reliģija, pie kam arī ateisms izpaužas kā viens no ticības veidiem. Kristīgās reliģijas avoti spētu atdzīvināt arī mirstošu sabiedrību. Paliek jautājums par ceļa atjaunošanu uz šiem avotiem.

Kopīgas intereses

Solīju, ka pastāstīšu, kāpēc šinī emuārā nebiju tik ilgi, ar ko visvairāk nodarbojos, un vai paredzams, ka nākotnē šinī emuārā šad tad izteikšu savas domas. Domu formulēšana man ir sen ierasta lieta, un ir sākrājies krietns daudzums dienasgrāmatu un piezīmju burtnīcu. Tur varu ieskatīties, ja gribu precīzi uzzināt kur pirms 30, 30 gadiem biju, kas notika, ko darīju. Emuārā – pat ja tas virknētos nezcik garš, tādu orientāciju būtu grūtāk sameklēt nekā uz papīra sakrātās lapās. Un tā kā emuāru pats vairs nepārlasu, vai kāds cits lasa – nevar zināt, tad iznākums ir tāds, ka nerodas pietiekama vēlēšanās šeit ar savām domām ierasties. (To teikdams, es atkārtojos.)

Aizvakar ieraudzīju „delfos” ziņu par jaunas partijas dibināšanu. Tas mani mudināja pateikt savu beidzamo vārdu par politiku.

1. Politika ir tikai tad „netīra lieta”, ja to mēģina savā labā izmantot ļauni, egoistiski un materiālisma pievilti cilvēk. Politikai ir dodams arī latviešu valodas vārds, tad kļūst skaidra tās nepieciešamība: Politika ir sabiedrības kopējo interešu līdzsvarota regulēšana. Tāpēc nav iespējams politiku principā noraidīt.
2. Modernajā pasaulē diktatoriem no jauna rasties nav vairs iespējams, jo sabiedrība nav vairs „iebāžama mucā un pa spundi barojama”. Visas vēl esošās diktatūras tuvojas beigām, un ar ieroču spēku tās vairs savu eksistenci uzturēt nevarēs.
3. Latvijas sabiedrībā vēl nav iespējams izveidot demokrātisku un reizē tiesiski taisnīgu valsti, jo cilvēkiem ir zudušas garīgās vērtības un savstarpējas uzticēšanās spēja. Uzticās sevi, citiem neuzticās. Tādā sabiedrībā nav iespējams iegūt varu (tas ir – vairākumu) tādai partijai, kuras vienojošais spēks ir garīgo vērtību prioritāte.
4. Latvijā ir daudz spējīgu un labas gribas cilvēku, kas varētu atbildīgi strādāt valsts labā, bet tie paliek romantiskā patriotisma sapņotāju lomā, jo nespēj orientēties demokratiskā politikas spēku realitātē. (Arī Valdis Zatlers ir viens no tiem.)
5. Demokrātiskas valsts varas veidošanai multi-kulturālā un multi-reliģiozā sabiedrībā, kuras rīcībā ir modernā informācijas tehnika, partiju sistēma ir absolūti nepieciešama. Bet partijas neaug tik ātri kā sēnes. Nopietnas, atbildīga un no vērtību augstākā standarta vienotu biedru partija var izaugt tikai gadu gaitā. Ir vajadzīgs laiks, atrast, pārliecināt par nepieciešamību un sapulcināt demokrātiskai politikai derīgus līdzstrādniekus. Vispiemērotākie ir tie, kuriem nav vajadzīga politika kā jauna nodarbošanās.
6. Kamēr nenotiks sabiedrības garīgā līmeņa atveseļošanās, bet turpinās vairoties savtīguma, melu un neuzticības metastāzes, tikmēr nevienai pozitīvi vērtējamai partijai nebūs vēlēšanās pietiekama atabalsta, lai tā gūtu absolūto vairākumu. Bez vairākuma vislabākās politiskās programmas nav īstenojamas.
7. Par ikvienas sabiedrības garīgo līmeni ir atbildīga tanī valdošā reliģija, pie kam arī ateisms izpaužas kā viens no ticības veidiem. Kristīgās reliģijas avoti spētu atdzīvināt arī mirstošu sabiedrību. Paliek jautājums par ceļa atjaunošanu uz šiem avotiem.